Arī šis laiks pāries un cilvēki paliks tie paši. Vai ir vērts šobrīd būt tik neiecietīgiem citam pret citu, nepamatoti apvainot, kritizēt, izsmiet un pat draudēt, jo līdz galam situāciju izpratīsim tikai pēc laika? Pēc krīzes būs mums jāskatās viens otram acīs, jāsadarbojas un jāmēģina atjaunot mierīga līdzāspastāvēšana, raksta Biznesa augstskolas Turība docente Jolanta Derkevica-Pilskunga.
"Vēlos sacīt, ka jāmēģina būt gudriem un tomēr raudzīties pāri visam, saglabājot cilvēcību un mums visiem nozīmīgo – empātiju. Šis ir virziens, kurš palīdzēs mums visiem kopā kā vienotai sabiedrībai vieglāk un, atkārtošos, – gudrāk, pārvarēt ieilgušo krīzi," saka Derkevica-Pilskunga.
Sabiedrības burbuļi ir sabiedrības noslāņošanās un līdzīgi domājošo apvienošanās pēc savām interesēm, vērtībām un uzskatiem. Šobrīd redzams, ka tādi ir izveidojušies vairāki, kas pēc būtības ir normāli, jo mums katram ir savi uzskati un vēlme būt piederīgiem.
Katrā no šiem burbuļiem ir viens vai vairāki līderi, kam vēlas sekot kāda sabiedrības daļa. Tomēr, ja kāds no šiem līderiem maina savu nostāju, pieviļ vai vienkārši pazūd, novērots, ka burbuļa dalībnieki nepārgrupējas citos burbuļos, bet visbiežāk turpina būt saliedēti un nemaina savu iepriekš pausto pozīciju. Tātad stāsts nav tikai par līderiem. Šos burbuļus veido līderi un iedzīvotāji – kopā.
Nebūsim naivi, jo (īpaši šī brīža situācijā) ir saradušies dažādi līderi. Daļa no tiem vienkārši izmanto situāciju, lai apmierinātu savu ego vai alkatības tieksmi, vēlmi būt populāriem, iegūt naudu, iekļūt politikā vai vienkārši melot un manipulēt ar sabiedrību, tādējādi izbaudot varu.
Šeit visu izšķir, kādā līmenī burbulī esošajiem cilvēkiem ir kritiskā domāšana, cik viegli viņi ļaujas manipulēšanai.
No otras puses, tas ir labi, ja ir līderi, kuri mēģina un ved tautas daļu labklājības un attīstības virzienā, jo cilvēkiem tas būtu nepieciešams – līderis, uz kuru var paļauties krīzes situācijā, uzticēties un kopā justies droši.
Ir arī tādi cilvēki, kuri nepiekrīt konkrētā burbuļa kopējām vērtībām vai darbībām, bet viņi tur vēlas uzkavēties, lai redzētu, kā domā citi, vai vienkārši savāktu visu iespējamo informāciju un tad individuāli, kritiski izdomātu, kas ir pareizi un kas nav, kas ir pieņemami vai vērtīgi.
Dažādi sabiedrības burbuļi veidojas vairākos sociālajos tīklos. Šobrīd visbiežāk tās ir slēgtas grupas interneta vidē, izmantojot "Messenger", "WhatsApp", "Telegram" u.c. Slēgtās grupās cilvēki izsakās vēl intensīvāk nekā tad, ja viņiem būtu publiski jāpauž savs viedoklis.
"Piemēram, ir ārstu slēgtā grupa. Iedomāsimies, kas reāli notiks ar ārstu, ja viņš publiski paudīs savu konkrēto viedokli, kas nesaskanēs ar pārējiem, – viņu tūlīt apēdīs bez sāls. Situāciju grūtāku padara apstāklis, ka ārstiem nav vienota viedokļa, kas pēc būtības ir normāli, bet datu un faktu izvilkšana no konteksta, neskaidrojot sabiedrībai kopējo ainu, nodara būtisku kaitējumu, un tie, kas uzdrīkstas un iespējami pilno ainu skaidrot publiski, jau tiek apēsti, un sabiedrībai šķiet, ka slēgtais un apslēptais ir vairāk patiesais, jo taisnību taču nevar paust publiski, jo apēdīs bez sāls," saka Derkevica-Pilskunga.
Ir saradušies arī pašpasludināti ārsti un infektologi, kuriem vispār nebūtu tiesību izteikties par medicīnu, un tas rada neizpratni un apjukumu.
Cilvēki izvēlas būt burbulī arī cilvēcīgu apsvērumu dēļ – izjust piederības sajūtu, ir līdzīgas vērtības un uzticēšanās, tas rada drošību.
Kopumā sociālajos tīklos visbiežāk tieši anonīmie komentētāji parāda viszemāko kultūras līmeni, ja tā drīkst izteikties, kas rezultējas ar apsaukāšanos, draudēšanu, izsmiešanu un aizskarošu komunikācijas stilu.
Šobrīd ir jūtama arī burbuļu savstarpējā rīvēšanās. Vai daudzviet cilvēki no viena burbuļa iefiltrējas citā ar mērķi iegūt vajadzīgo vai izplatīt savu informāciju. Tiek veikti ekrānuzņēmumi no grupas sarakstes un izplatīti apspriešanai citos burbuļos. Visbiežāk tas novērots "Twitter".
"Ieskicēšu šī brīža aktīvākās sociālās platformas un to raksturojumu no mana burbuļa skatpunkta:
"Twitter" – ekspertu, viedokļu līderu burbulis;
"Facebook" - ir sabiedrisks burbulis, ziņu lapa, kur bļauj gandrīz visi;
Anonīmie komentētāji zem ziņām – bļauj rupji, aizvainojoši;
"Instagram", kur nav tik daudz jūtami burbuļi un cilvēki turpina dalīties ar skaisto;
"LinkedIn" ir lietišķais burbulis, reti negatīvs;
"TikTok" - komunikācija notiek caur humoru, šo vietni pārsvarā, bet ne tikai, lieto jaunieši.
Šobrīd vienīgais, kas uz brīdi un ar humoru ir spējis apvienot sašķelto sabiedrību, ir banānu kari. Cilvēki pāris dienas sāka vairāk smaidīt, paskatījās uz lietām citādi. Masu psiholoģija, ko ir ļoti interesanti vērot," saka eksperte.
Kopumā cilvēki vairs neprot sarunāties un valdības komunikācijā ir bijušas vairākas neveiksmes, trūcis skaidrojošā elementa vai arī tas ir bijis, bet izvēlēti neprecīzi ziņu nodošanas kanāli un veids.
Un otra problēma – mūsu valstī komunicē politiķi, nevis ārsti. Ārsti un eksperti cenšas komunicēt, skaidrot un brīdināt, bet tam visam pāri - politika diemžēl. Tas šo situāciju padara problemātisku un traģikomisku.
Atgriežoties pie līderiem, kuri šo situāciju izmanto savtīgiem nolūkiem – pirmkārt, sabiedrību var sašķelt manipulatori un, otrkārt, kādu aizvainojot. Piemēram, saucot kādu par muļķi, ja viņš vakcinējas, vai pretēji – ja nevakcinējas. Šī nav īstā komunikācija, ja mēs viens otru apsaukāsim, tālu netiksim. Arī, ja mērs pilns un vairs nevar izturēt.
Konstruktīva kritika, atkārtota skaidrošana un piedošana – tas mums šobrīd visvairāk nepieciešams.
"Pareizāk būtu jautāt – kādi ir iemesli tavai izvēlei? Un tad mēģināt izprast otru cilvēku. Iespējams, ka labākais formāts būtu diskusijā iesaistīt trīs pozīciju cilvēkus, pievienojot ekspertu: vakcinēts, pret vakcinēšanos un tāds, kurš vēl nav izlēmis. Šāds būtu pareizais koncepts, kurš iespējams novestu pie veselīga diskusijas rezultāta. Vienīgi jāpiebilst, ka vairs nav laika, jo tas beidzās vakar," norāda Derkevica-Pilskunga.
Arī viltus ziņas var sašķelt sabiedrību. Ap 70% šīs informācijas tika izplatīta tieši Facebook. Runa ir par informāciju, kas nav pārbaudīta. Cilvēkiem ir jāpauž savs viedoklis, bet tam ir jābūt apzinātam un godīgam, kā arī uz pārbaudītiem faktiem balstītam.
Šķeļ sabiedrību arī tas, ja cilvēki sāk iejusties lomās, kas viņi nav. Par veselību ir jārunā ārstiem, nevis garāmgājējiem. Par izglītību runā izglītības jomas speciālisti. Epidemiologi, infektologi un citu profesiju pārstāvji runā par savām sfērām.
"Uzsvēršu, viedokli var izteikt, bet ne apvainot. Pandēmijas krīze lieliski parāda, kas ir kas un kur mēs esam. Ja runājam par izglītības sistēmu, esmu vīlusies skolotājos, viņu sastāvā un domāšanā. Ne visos, protams," norāda eksperte.
Jaunieši digitālajā vidē kritiskajā domāšanā ir soli priekšā pārējiem! Viņi ir daudz spēcīgāki un ātrāk atpazīst, neuzķeroties uz viltus profiliem vai rakstiem.
"Kopumā uzskatu, ka kritiskā domāšana ir jāintegrē izglītības iestādēs, tā ir vairāk jāmāca jau skolā. Tas ir svarīgi. Un arī sabiedrība ir jāizglīto – kampaņām jābūt vieglām un saprotamām," tā Derkevica-Pilskunga.
