Puskailas sievietes līķis nomaļā vietā. Kā britu izmeklētāji vairāk nekā 15 gadus centās noskaidrot noslēpumiem apvītās "Kalnu lēdijas" identitāti (3)

Vētrainie laikapstākļi apgrūtināja piecu cilvēku grupas maršrutu, kad viņi no Hortonas ciemata devās "iekarot" Jorkšīras trīs virsotnes.

Pēc tam, kad grupa bija sasniegusi zemāko no virsotnēm, spēcīgais vējš un lietus lika viņiem doties atpakaļ uz līdzenāku vietu. Viņi savu maršrutu turpināja pa Peninas ceļu.

Grupa nolēma apstāties netālu no vairāku alu tīkla, kas pazīstams ar nosaukumu "Sell Gill Holes". Tā bija iespēja patverties no sliktajiem laikapstākļiem un ieturēt pusdienas.

Pēc brīža, kad bildes bija uzņemtas, viens no grupas dalībniekiem Pīters Gudhevs pamanīja strautā puskailu sievieti. Ķermeni ieskāva akmeņi.

"Mēs paskatījāmies apkārt un pirmajā mirklī šķita, ka tas ir manekens. Es piegāju tuvāk un ieraudzīju, ka viņai nebija nagu. Tajā brīdī es sapratu - tas ir līķis," atminējās Hils.

"Tas bija sirreāli. Tas mani tik ļoti satricināja, ka tikai nākamajā dienā es aptvēru, kas noticis. Es sāku raudāt," stāstīja Hils.

Par spīti rūpīgajam izmeklēšanas darbam Ziemeļjorkšīras policija joprojām nav spējusi rast atbildes uz diviem būtiskākajiem jautājumiem - kas ir šī sieviete un kā viņa gāja bojā?

Izmeklētāji norādīja, ka sievietes augums bija 149 centimetri, bet svars 63 kilogrami. Tika uzskatīts, ka viņa ir vecumā starp 25 un 35 gadiem. Viņas mati bija tumši brūnā krāsā un tie sniedzās līdz pleciem.

Viņas izskats neapšaubāmi liecināja, ka sieviete ir Dienvidaustrumāzijas izcelsmes, taču izmeklēšanas procesā tika pieļauts, ka viņa, iespējams, ir no Taizemes, Filipīnas, Laosas, Vjetnamas vai Indonēzijas.

Laikam ejot, neviens tā arī nepieteicās, lai sievietes līķi identificētu. Vietējie iedzīvotāji deva sievietei iesauku "Kalnu lēdija".

Vietējā ciemata padome sarīkoja bēres, kurās piedalījās aptuveni 40 cilvēku.

"Tas ir neticami skumjš stāsts. Visi ciemata iedzīvotāji bija bēdīgi, jo iedomājās, ka šī dāma ir atstāta bez palīdzības,"

sacīja Šeila Milmana, kura tolaik bija Hortonas ciemata padomes priekšsēdētāja.

"Mēs izjūtam atbildību par notikušo, jo uzskatām, ka viņa bija daļa no mūsu mazās kopienas. Vēlējāmies, lai viņa tiktu pienācīgi apglabāta, ja nu kādreiz parādītos sievietes ģimene," norādīja Milmana.

Policija vairākkārt atsāka lietas izmeklēšanu, taču viss beidzās bez rezultātiem.

Patologi secināja, ka sieviete atrašanas brīdī bija mirusi jau aptuveni vienu līdz trīs nedēļas. Tiesa, acīmredzamu miesas bojājumu sievietei nebija, tāpēc patologi nespēja noteikt viņas nāves cēloni.

Ārsti nespēja noteikt, vai sieviete mirusi dabiskā veidā, piemēram, no sirdstriekas vai insulta. Arī kukaiņi nebija sievietes ķermenim nebija nodarījuši lielus bojājumus, kas liecināja, ka ārā viņa nav atradusies ilgu laiku.

Pavērsiens, kas mainīja izmeklēšanas gaitu

Izmeklētāji izslēdza varbūtību, ka sieviete mirusi vardarbīgā nāvē. Par to liecināja fakti, ka viņai kājās bija zeķes, zaļi džinsi un krūšturis, kurš bija saplīsis.

Policisti domāja, ka sieviete bija apmaldījusies un mirusi no ķermeņa atdzišanas. Šajā hipotermijas stadijā cilvēki mēdz vilkt nost drēbes, jo domā, ka tās deg.

Tika uzsākta plaša kampaņa, lai noskaidrotu sievietes identitāti. Procesā tika izmantotas vairākas datubāzes, iesaistītas vēstniecības, kā arī antropoloģijas un ortodontijas speciālisti, kuri pēc pārbaudēm nespēja gūt nevienu pavedienu, lai noteiktu sievietes identitāti.

2016. gadā noslēpumainā lieta tika nodota citiem speciālistiem, kuri izpētot lietu ar "svaigu" skatījumu, nāca klajā ar secinājumiem, kas pamatīgi atšķīrās no sākotnējās izmeklēšanas grupas idejām.

Pēc galvenā izmeklētāja Ādama Harlanda teiktā, sieviete, iespējams, esot "taizemiešu līgava". Šis termins ne vienmēr nozīmē, ka sieviete ir no Taizemes, bet gan to, ka viņa ir attiecībās ar baltādaino vīrieti un ir pārcēlusies uz dzīvi Lielbritānijā 1990. gadu beigās vai 2000. gadu sākumā.

Tā kā neviens par sievietes pazušanu neziņoja, pastāvēja iespēja, ka viņas attiecības ir izjukušas un līdzcilvēki domāja, ka viņa atgriezusies "dzimtenē".

Harlands un viņa komanda pieļauj, ka sieviete dzīvojusi mazā lauku kopienā Lankašīras ziemeļos vai Kambrijas dienvidos. Tāpat izmeklētājs pieļauj iespēju, ka viņas partneris sievieti arī nogalinājis un līķi izmetis nomaļā vietā.

Strauts, kurā sieviete tika atrasta, atrodas nepilnu divu kilometru attālumā no galvenā ceļa, kas ved uz vairākām tuvējām mazpilsētām.

Sievietei uz zeltneša bija gredzens, kas izmeklētāju ceļus aizveda līdz Bangkokai.

Pēc statistikas datiem 2004. gadā Kambrijas un Lankašīras apkaimē dzīvoja aptuveni 3000 cilvēku, kuri dzimuši kādā no Dienvidaustrumāzijas valstīm.

Izmeklētāji izmantoja unikālu datu bāzi, kurā tika veidoti slepkavu profili, balstoties uz iepriekšējām slepkavībām. Tas liecināja, ka lielākā daļa līķu tiek "izmesti" ne tālāk par 50 metriem no transportlīdzekļa un ka lielākā daļa šoferu vidēji mēro 80 līdz 130 kilometru garas distances.

Viņas ķermenis tika atrasts klinšainā vietā, kur piekļūt bija iespējams tikai pilnpiedziņas spēkratam. Tas liecināja, ka slepkava varētu būt dzīvojis kādā no šiem lauku reģioniem.

Pastāvēja iespēja, ka sievietes līķis tika atstāts nomaļākā vietā, taču spēcīgā lietus dēļ viņas ķermenis tika aizskalots tālāk.

"Šajā Jorkšīras reģionā ir ļoti īpatnējs mikroklimats," sacīja izmeklētājs un bijušais detektīvs Makss Džovets.

"24 stundas pirms sievietes līķa atrašanas bija lietusgāzes, kas bija pietiekami spēcīgas, lai izkustinātu mironi," skaidroja Džovets.

Harlands uzskata, ka slepkava labi pārzinājis šo vietu. "Ja nonākat šajā teriotrijā, tad pirmais, kas ienāk prātā, ir līķa paslēpšana alā. Tiesa, cilvēks, kas pārzina šo vietu, zina, ka alas galā ir metāla režģis, kuru bieži apmeklē cilvēki, kas šeit nonākuši."

Izmeklētājs pieļāva iespēju, ka sieviete mirusi mājās, tāpēc slepkavam vajadzēja pēc iespējas ātrāk no viņas atbrīvoties. Visjaunākie un pārliecinošākie pierādījumi iegūti no tiesu medicīnas ekspertiem.

Ar stabilo izotopu analīzes palīdzību ekspertiem izdevās noskaidrot, kur sieviete pavadījusi savas dzīves pēdējos deviņus gadus.

Pārbaudes apstiprināja, ka sieviete uzaugusi Dienvidaustrumāzijā, taču viņas matos tika atklāti izotopi, kas sastopami tikai dažās vietās Lielbritānijā, piemēram, Kambrijas un Lankašīras reģionos.

"Mēs neatradām adatu siena kaudzē, taču to samazinājām līdz konkrētiem reģioniem," sacīja profesors Volframs Meiers-Augenšteins.

"Šo informāciju nodevām izmeklētājiem, lai viņi spētu koncentrēties uz atsevišķiem reģioniem. Tādā veidā palielinās izredzes atrast atbilstību, piemēram, ar zobārsta pierakstiem vai nākamā radinieka DNS," skaidroja profesors.

Harlands norādīja, ka šādi noziegumi aizņem laiku, jo primārais nav tos atrisināt pēc iespējas ātrāk, bet gan teorijas izstrādāšanas, pēc kuras vadīties tālāk.

2019. gada 22. janvārī Ziemeļjorkšīras policijā vērsās kāda ģimene no Taizemes, norādot, ka zina, kā upuri sauc. Savukārt tā paša gada 19. martā policijai visbeidzot izdevās identificēt noslēpumiem apvīto "Kalnu lēdiju".

Sievietes vārds bija Lamuda Armitāža un uz Lielbritāniju viņa pārcēlās 1995. gadā no Taizemes.

Izmeklētājiem izdevās atklāt, ka sieviete 1991. gadā apprecējās ar britu vīrieti Deividu Armitāžu. Vīrietis kategoriski noliedzis savu vainu sievas noslepkavošanā, tāpēc likumsargiem joprojām nav skaidrības par sievietes mīklaino bojāeju.