Astrofiziķi nāk klajā ar teoriju, kas pavērtu jaunas iespējas ceļošanai kosmosā un, iespējams, laikā

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Melnais caurums
Melnais caurums Foto: EPA/Scanpix

Tārpeja (wormhole - angļu val.) teorijā ir "tunelis", kas nepakļaujas laikam un telpai, veidojot īsceļus Visumā. Tārpejas ļautu mērot neticami lielus attālumus īsā laikā. Šī teorija vēl nav pierādīta, taču zinātnieki Pēterburgā atraduši jaunu veidu, kā to pārbaudīt, vēsta ziņu aģentūra "Vice".

Astrofiziķis Mihails Pjotrovičs no Pulkovas observatorijas Sanktpēterburgā atklājis jaunu veidu, kā šos tuneļus varētu atrast - pētot milzu melnos caurumus, kas varētu būt tārpeju sākums.

Observatorijas komandas pētījums paredz, ka tārpejas ļoti spilgtu galaktiku centrā varētu starot īpašā spektrā, ko būtu iespējams novērot no Zemes ar īpašu teleskopu palīdzību. Šāda parādība liecinātu par tārpeju eksistenci, pavērtu jaunas iespējas kosmiskajiem lidojumiem un, iespējams, pat ļautu ceļot laikā.

"Šāda veida tuneļu eksistence varētu radīt diezgan interesantas un neparastas sekas, jo tas nozīmētu, ka tārpejas ir dabīgas laika mašīnas.

Tuneļi, kurus vēlamies pētīt, ir caurejami, tāpēc teorētiski kosmosa kuģis varētu ceļot caur tiem.

Protams, jāapzinās, ka mums nav ne jausmas par iekšējo tārpeju struktūru, kā arī, mēs nemaz nezinām, vai šie tuneļi patiesi pastāv,” apgalvo Pjotrovičs.

Dažām galaktikām vidus ir spožs, tos sauc par aktīvo galaktiku kodoliem (AGK). Šie kodoli veido milzu bipolārus miglājus, kas rodas no aktīvas matērijas, kuras pārvietošanās ātrums gandrīz sasniedz gaismas ātrumu. Zinātnieki uzskata, ka AGK darbojas, pateicoties plūdmaiņu mijiedarbībai starp milzu melnajiem caurumiem, akrēcijas diskiem (gāzes disks ap melno caurumu) un zvaigznēm, kuras iekrīt melnajos caurumos.

Pjotrovičs un viņa kolēģi domā, ka AGK patiesībā ir "tārpeju mutes", nevis milzu melnie caurumi. Tas nozīmētu, ka šo aktīvo galaktiku viduspunkti ir savienoti, ignorējot jebkādus laika un telpas likumus, kā rezultātā matērija iekristu abās savienotajās AGK "mutēs.

Tiktu izmests neiedomājams daudzums enerģijas un radiācijas, ja divu veidu matērija sadurtos šajā tuneļa "kaklā".

No abiem tārpejas galiem tiktu izgrūsta plazma, kas, sasniegtu aptuveni 10 triljonus grādu pēc Celsija skalas. Tiktu arī izstaroti augstas enerģijas gamma stari, kurus varētu atšķirt no gāzes diska gaismas.

"AGK akrēcijas diski neizdala gamma starojumu, jo to temperatūra ir pārāk zema, savukārt, bipolārajiem miglājiem ir īpaša radiācijas sistēma," skaidro astrofiziķis.

Ideja par to, ka AGK varētu būt tārpejas, parādījās 2005. gadā, taču šis pētījums ir jauns veids, kā pierādīt leģendāro teoriju. Piemēram, NASA observatorija spētu uztvert īpašo starojumu ar Fermi gamma staru kosmosa teleskopu.

Tuvākais AGK ir miljoniem gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa galaktikas, tādēļ cilvēkiem tas ir nesasniedzams. Ņemot vērā plazmas uzliesmojumus, tā nebūtu cilvēkam draudzīgākā vieta. Atrast pierādījumus, ka tārpejas pastāv, būtu apbrīnojams solis uz priekšu Visuma izpratnē.

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!  

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu