Igauņiem šķiet, ka satiksme Latvijā ir bīstama, pat bīstamāka nekā Indijā (60)

Mūsu ziemeļu kaimiņiem šķiet, ka Latvijā uz ceļiem "valda īsts haoss" un ir "sliktāk nekā Indijā". Atceroties gadījumus, kad kravas auto vadītāji mēdz sarīkot apdzīšanas sacensības vai vieglā auto vadītājs veic apdzīšanu tādā vietā un brīdī, ka pretī braucošajam jāpalaiž labās puses riteņi pa grantēto šosejas malu, jāpiekrīt vien ir.

Jāteic gan, ka Postimees neinteresējās par konkrētiem piemēriem un gadījumiem, bet gan par vispārējo ainu, kas bieži vērojama, piemēram, uz Tallinas šosejas. Proti, igauņiem, kas koronavīrusa ierobežojumu dēļ tagad biežāk ceļojumos dodas nevis ar lidmašīnu, bet gan ar personīgo auto uz tuvējām ārvalstīm, tai skaitā Latviju, nav saprotama satiksmes organizācija uz autoceļa A1. Ir divas joslas, bet kāpēc mašīnas brauc trīs joslās? 

Uz jautājumu, vai tas ir likums, atbildēju, ka daudziem autovadītājiem tā acīmredzot tīk domāt. Tomēr patiesībā tas ir divu joslu ceļš ar platām ceļa malām abās pusēs, un tās pēc vajadzības un ieskatiem var izmantot, lai palaistu garām ātrāk braucošus transportlīdzekļus. Tās nav joslas, ko izmantot nepārtrauktai braukšanai, teiksim, no tilta pār Gauju līdz Saulkrastiem, Tūjai vai pat tikai pagriezienam uz Lilasti.

Lai gan pa ceļa nomali var pārvietoties kāds traktors, velobraucējs, stāvēt sēņotāju mašīnas, daudzi autobraucēji aizvien uzskata, ka viņu pienākums ir piekāpties un pat ar atļauto vai pat nedaudz lielāku ātrumu braukt, šķērsojot nomales raustīto līniju. Igauņiem tādējādi liekas, ka par pašu mājās ierasto braukšanu joslas vidū ir jāaizmirst un Latvijā jāturas pēc iespējas tuvāk grāvim. Jo nevar jau zināt, kurā brīdī kāds tai pašā virzienā vai pretī braucošais izdomās izveidot trešo joslu.

To, ka Latvijā ir citādāki braukšanas paradumi un tā ir "dīvaina", esot pamanījuši arī lietuvieši, raksta Postimees. 

Nerakstītais un bīstamais likums, ka jābrauc pēc iespējas tuvāk ceļa malai, īpaši nepatīkami atspēlējas situācijās, kad pieklājīgs autobraucējs ceļo, cieši pieslējies pārtrauktajai līnijai vai pat to nedaudz šķērsojis, un viņa priekšā pēkšņi parādās šķērslis. Tad nekas cits neatliek, kā paraut stūri pa kreisi un atgriezties savā joslā. Bez pārmetumiem, ja tur nav mašīnas, kas veic apsteigšanu vai apdzīšanu. Ja ir kāds, kam noteikti jābrauc par 10 km/h ātrāk, tad var gadīties, ka pēc brīža jau vairs nebūs, kam pārmest un aizrādīt. Vēl jo vairāk, ja arī pretī pa vienu joslu blakus braukuši divi transportlīdzekļi.

Lai gan netrūkst neoficiālo trīs joslu sistēmas aizstāvju, kuri uzskata lēnāko braucēju izkārtošanos pa ceļa malām par labu veidu, kā pārējiem galamērķī nonākt ātrāk, pie viena ietaupot naudu uz kārtīgu 2+1 vai 2+2 formāta šoseju izbūves rēķina, statistika liecina par ko citu. Proti, saskaņā ar Eiropas satiksmes drošības padomes (European Transport Safety Council jeb ETSC) datiem Latvijā 2019.gadā uz 1 miljonu iedzīvotāju bijuši 68 satiksmes negadījumos bojāgājušie. Tikai četrās Eiropas Savienības valstīs ir sliktāks rādītājs. Tādējādi līdz Zviedrijas 21 bojāgājušajam uz miljonu iedzīvotāju ir kā līdz mūsu Galaktikas otrai malai un arī Igaunijas 39 bojāgājušie ir tāls rādītājs. Eiropas Savienībā pērn vidēji bojā gājis 51 cilvēks uz miljonu iedzīvotāju. 

Situāciju uz Latvijas ceļiem atspoguļo arī kāds brits, kurš pārcēlies uz dzīvi Latvijā un savā blogā pirms dažiem gadiem rakstīja: "Pa šiem gadiem esmu braucis Eiropā, Āfrikā, Indijā, Amerikā, un jāsaka, ka Latvijā gūtā braukšanas pieredze ir viena no bīstamākajām, ar kādām nācies saskarties."

Nobeigumā vien jāpiebilst - lai gan neesam spīdoši satiksmes drošības un drošas braukšanas ziņā, drošība uz ceļiem uzlabojas, bojāgājušo ar katru gadu ir mazāk. Tādējādi atliek vien gaidīt, kad vairāk un vairāk autobraucēju sapratīs, ka nav vērts braukt ar 105 vai 110, kur atļauti 90. Dažas minūtes uz 100 kilometriem var ietaupīt, ja šādu ātrumu var uzturēt nepārtraukti. Latvijā tas faktiski nav iespējams, tādēļ daudz prātīgāk ir ieslēgt radio, atslābināties, iekļauties plūsmā un izbaudīt braucienu.