"Vingruma" Laimdota: ar ēšanu sāku braukt auzās. Arvien, arvien grūtāk...

Gribas domāt, ka rezultāts ir. Kaut mana zemā pašapziņa un nepārliecinātība brēc, ka tas viss ir velti un tik nelielā laikā tāpat nekas nav mainījies, un, kā izskatījos pēc resnas govs, tā izskatos vēl joprojām. Un cik dīvaina tomēr ir tā cilvēka daba – apkārtējie izsaka komplimentus un saka, ka izskatos daudz labāk, bet es turpinu neticēt... Nezinu, gan jau psihologam būtu, ko teikt...

Lai nu kā, ja pie treniņiem esmu samērā pieradusi, kaut pagājušonedēļ bija ļoti grūti atrast laiku, tad ar ēšanu sāku braukt auzās. Arvien, arvien grūtāk. Ja pagājušonedēļ biju apņēmības pilna, tad tas viss atkal kaut kur pagaisa. Cenšos jau, cenšos. Pārsvarā apņēmības pietiek līdz vakaram un viss... aiziet... Atkal jau viss kā vienmēr - bail no svēršanās un gribas atmest visam ar roku. Bet, ņemot vērā, ka palikušas vien nieka divas nedēļas, tas būtu samērā muļķīgi.

 Treneris teica, ka man vajagot vēl kādu pusgadu tādā režīmā, lai būtu formā. Ar prātu jau saprotu un zinu, ka vajag, un dziļi sirdī arī gribas. Vēl jo vairāk treneris teica, ka neviens no iepriekšējiem dalībniekiem nav aizgājis līdz galam. Un tas vārdiņš “neviens” mani tā nedaudz aizķer... ja nu tā būtu es?! Bet tik daudz visa kā dzīvē ir mēģināts, tik daudz lietu iesākts un pamests, ka neticu. Neticu pati sev. Varbūt, kad beigsies šis maratons, manī būs kaut drusciņ vairāk pārliecības par sevi? Varbūt tad pašapziņa pacelsies par kādu sprīdi, lai vismaz sāktu...?! Nu, kā saka – dzīvosim, redzēsim. Varbūt vienkārši vajag tādu taktiku, kā bija man sākumā – neko nedomāt, neko negaidīt, vienkārši iet un darīt, kas jādara. Nebūvēt nekādas gaisa pilis, neskaitīt, cik kilogramus nometīšu, vienkārši dzīvot tālāk un pieņemt to kā pašsaprotamu? Kā dzīvesveidu! Kāds arī bija mans sākotnējais mērķis.