Uzturlīdzekļu nemaksātāju skaits Latvijā sasniedzis teju 40 tūkstošu personu, un kopējais naudas parāds mērāms vairākos simtos miljonu eiro. Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" pieredzes stāstos par šo problēmu izteicās gan sieviete, kas ar to saskārusies, gan eksperti.
Raidījuma gaitā tika meklētas atbildes uz vairākiem aktuāliem jautājumiem - cik nodrošināti ir bērni, kurus audzina viens no vecākiem? Cik izplatīta ir izvairīšanās no uzturlīdzekļu maksāšanas? Ko tas nodara ģimenei, kurā aug bērns? Kā šī problēma tiek risināta valsts līmenī?
Statistika liecina, ka teju puse laulību Latvijā tiek šķirtas, līdz ar to tas ietekmē arī neskaitāmus bērnus. Kā norādīja Uzturlīdzekļu garantijas fonda (UGF) administrācijas direktors Edgars Līcītis, "uzturlīdzekļi no valsts tiek maksāti 10 procentiem [bērnu]. Līdz ar to - mēs varam pieņemt, ka 90 procentos gadījumu bērniem uzturlīdzekļi tiek nodrošināti bez valsts starpniecības."
"Ja vien netiek iesaistīta tiesa un šie jautājumi kārtoti caur tiesvedību. Kā zināms, ja vecāku starpā ir strīds par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību un apmēru, tad tai personai, kuras aprūpē ir bērns vai bērni, ir tiesības vērsties tiesā pret otru vecāku par šo uzturlīdzekļu izmaksāšanas kārtību un arī apjomu, apmēra noteikšanu. (..) No šiem procentiem neparādās uzskaitē tie vecāki, kuriem ir spēkā stājies tiesas spriedums un viņi labprātīgi pilda šo tiesas nolēmumu – līdz ar to valsts institūcijas netiek šajā strīdā iesaistītas," piebilda zvērināta advokāte Līga Šime.
Viņa arī norādīja, ka parasti vecāki vienojas vai nu mutiski, vai nu rakstiski. Ieteicams gan būtu noslēgt rakstveida vienošanos, jo tas "kalpo kā pierādīšanas mehānisms, līdzeklis, ja gadījumā rodas nākotnē strīds. Ja būs mutiska vienošanās un tāda, kas lielāka par valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, tad jau būs grūtāk tālāk pierādīt, ka mēs vienojāmies."
Šobrīd likumā noteikts, ka bērniem līdz septiņu gadu vecumam minimālā uzturnauda ir 25% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas. No 7-24 gadiem tā ir 30% apmērā no minimālās mēnešalgas. Tomēr nereti cilvēki atrod veidus, kā maksāt mazāko iespējamo summu.
Lai iezīmētu, cik nepatīkama var izveidoties situācija gadījumos, kad netiek maksāti pietiekami uzturlīdzekļi, ar savu pieredzes stāstu dalījās kāda sieviete.
"Pārsteidzoši, cik visi likumi un attieksme ir ne bērna pusē. Manā gadījumā ir tā, ka tēvs ir uzņēmējs, kurš pats sev uztaisījis oficiāli minimālo algu, ar mērķi nemaksāt ne valstij nodokļus, plus - lai nebūtu alimenti jāmaksā," stāstīja sieviete.
"Es brīžiem jūtos kā tāda labuma meklētāja, jo brīžiem ir sajūta, ka pati sev to naudu prasu. Tāda tā attieksme – gan dažreiz no sabiedrības, gan pati tā jūtos, tādēļ, ka man jāpieprasa, jāpierāda, ka mans bērns ēd, ģērbjas, iet uz dārziņu, ka viņam ir vajadzības."
Uz jautājumu, vai viņa cer uz UGF piedāvāto minimumu, sieviete atbildēja, ka "tās ir tās šausmas, jo tiesa skatās tikai uz tiem tēva ienākumiem, viņš ir uztaisījis minimālo. Lai gan dzīvo viņš asti kuldams, pelna vairākus tūkstošus mēnesī, bet es varu pieprasīt tikai to minimālo, jo viņa oficiālais ienākums ir minimums."
Viņai ar dzīvesbiedru neesot izdevies savstarpēji vienoties. "Diemžēl nekādas sarunas mums neveidojās. Pāris reizes es mēģināju zvanīt. Tad es saņēmu tikai to, ka viņš mani novāks, pa sienām izsmērēs, visādas rupjības un riebeklības. Mēs nemaz neaizgājām līdz runām par to, par ko vispār bija stāsts – bērnudārzā paaugstināja maksu, bet es pat nepaspēju izstāstīt to stāstu, kad saņēmu tos visus draudus. Diemžēl ar šo cilvēku nav iespējams sarunāties."
Kaut gan sieviete ar bijušo dzīvesbiedru nebija precējusies, viņi kopā atvēruši uzņēmumu, kurā viņa ieguldījusi ļoti daudz laika un līdzekļu. Taču, kad pāris izšķīrās, sieviete palikusi bez nekā "bez dzīvesvietas, bez darba, jo tad, kad es aizgāju projām, viņš palika mājās, man bija jāmeklē dzīvesvietu."
Šobrīd sievietei ar ģimenes un draugu atbalstu izdevies atrisināt dažus ar dzīvesvietu un darbu saistītos sarežģījumus. Tomēr bijušais dzīvesbiedrs nekādi nav palīdzējis - viņš sievietei neesot atdevis pat viņas un bērna mantas, kas palikušas iepriekšējā dzīvesvietā.
"Tas bija cilvēks – emocionālais terorists. Un es vienkārši vairs nespēju izturēt šo. Un savācu maisiņus, cik vien varēju panest, bērnu un aizgāju projām. Tas, acīmredzot, viņu aizskāra," sieviete stāstīja, kāpēc situācija izveidojusies tik asa.
"Alimentu tiesām būtu jābūt citādākām. Arī juristi ir lietas kursā, ka tēvi tā dara. Pie diviem juristiem es biju uz konsultāciju. Jā, viņi zina, ka daudzi tēvi tā dara – uztaisa minimālo algu, lai nemaksātu alimentus, bet tajā pašā laikā dzīvo daudzreiz labākos apstākļos nekā sanāk tām sievietēm. Viņām iedod tos 100 eiro un tad, lūdzu, dzīvojiet?" sieviete izteica savas domas par to, kā situāciju vientuļajam vecākam padarīt vieglāku.
Viņa turpināja: "Tiesas pat nevēlas uzklausīt. Saka – varat nestāstīt, mūs interesē tikai tas, kas ir oficiāli. Tiesa nav izmeklētāji, viņas neizmeklēs. Mammas arī paliek ar 100 eiro un bērniņiem un tad viņām jādomā, kā dzīvot. Kaut gan es varu pierādīt savā situācijā, ka man bērns izmaksā mazliet vairāk nekā 500 eiro mēnesī. Nav pieejama vieta pašvaldības dārziņā, tāpēc jālaiž bērns maksas dārziņā, mums ir jāīrē dzīvokli, bet, jā, tiesai es varu pierādīt savus izdevumus, bet tiesai tēvs saka, ka viņam ir minimālā alga un viņš var tikai simtu maksāt. Un es palieku ar savām vajadzībām un bērna…"
Kāda cita sieviete raidījumu informēja par līdzīgu situāciju, ko novērojusi - viņa pazīst alimentu nemaksātāju, no kura tiesas ceļā tika piedzīti vien 119 eiro mēnesī, kaut viņš pelna vairākus tūkstošus, ir mājas, mašīnas.
"Mēs šādos gadījumos vēršamies ar iesniegumu policijā, lai noskaidrotu, vai nav izvairīšanās no uzturlīdzekļu došanas. Un mēs arī lūdzam policiju izvērtēt, vai nav izvairīšanās no nodokļu nomaksas – vai otra vecāka ienākumi atbilst izdevumiem," Līcītis stāstīja, kā rīkojas šādās situācijās. "Un tas ļoti veiksmīgi strādā. Tas nozīmē, ka tiem vecākiem, kas šādi rīkojas, var nākties saskarties ar kriminālprocesu vai nodokļu auditu. Praksē ir pierādījies, ka tas efektīvi strādā."
Ja šādi gadījumi nonāk tiesā, tiek ļoti rūpīgi izvērtēti visi iespējamie pierādījumi. "Civillikums nosaka to, ka katram vecākam ir jāmaksā uzturlīdzekļi samērīgi ar saviem ienākumiem, bet jāņem vērā arī tas, ka tiesā ir iespējams iesniegt arī cita veida pierādījumus - piemēram, arī banku izdrukas, kur redzams, ka, iespējams, tērēts ir daudz vairāk," stāstīja Šime.
"Tāpat sociālajos tīklos tiek arī bieži publicētas foto no ceļojumiem, kur personas piedalās, izklaidējas. Šis varētu būt kā iespējamais pierādīšanas līdzeklis vai veids, lai pierādītu, ka tam otram vecākam tomēr ir lielāki ienākumi nekā tikai šī oficiālā minimālā alga."
Tomēr gadījumi, kad mātei jāvāc čeki un izdrukas par izdevumiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu, lai tiesā pierādītu, ka uzturlīdzekļi ir pārāk zemi, nereti var būt pazemojoši.
"Mammai jāiegulda liels darbs, lai vispār pierādītu, ka bērnam ir nepieciešamas kaut kādas lietas," sacīja Šima.
"Nereti šie bēdīgie stāsti nonāk arī līdz Bāriņtiesai, kad UGF lūdz precizēt, kāda ir situācija ģimenē. Nereti šie cilvēki, kas izvēlējušies uzturlīdzekļus nemaksāt, izmantojuši visas iespējas, visas manipulēšanas spējas un iespējas, lai tikai nemaksātu. Jā, šādas personas ir un ar viņām ir diezgan pagrūti cīnīties, jo izvēlas darīt visu, lai tikai nebūtu tie jāmaksā," piebilda Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāja Aurika Zīvere.
Tomēr kopumā Bāriņtiesas ļoti maz iesaistoties uzturlīdzekļu lietās.
"Viena puse pierāda, ka ir nepieciešami šie ienākumi, bet otra pierāda, ka nespēj maksāt to, kas tiek prasīts," sacīja Zīvere. "Arī Bāriņtiesai, iespējams, reizēm diezgan grūti būs pierādīt, ka ir šie lepnie dzīvesveidi, jo ne jau visu bāriņtiesai parādīs, parādīs tikai to, ko gribēs, lai redz."
