Nevienlīdzīgā izglītība: Trešā versija - bērni "no rajona"

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reinis Hofmanis

Baltijas bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica gada garumā veica pētījumu, kurā noskaidrojās pārsteidzoši fakti par Izglītības reformu, Rīgas skolu reorganizāciju un galvenais - izglītības kvalitāti Rīgas mazākumtautību skolās.

Rīnūžu vidusskola atrodas kilometru no 46. vidusskolas. Tā ir lielāka – ar vidēji 750 skolēniem, celta jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Rīnūži lepojas, ka skolas koris bijis Jāzepa Vītola konkursa uzvarētājs, bet pērn "mazo skolu" kategorijā Ata Kronvalda fonda reitingā ieņēma 26. vietu Latvijā darbā ar talantīgākajiem skolēniem.

Taču sasniegumi neatsver faktu, ka Rīnūžu atzīmes ir zem Rīgas vidusskolu vidējā. Pēc direktora domām, iemesls ir ģimeņu sociālais stāvoklis.

Mazāk privileģēti bērni nenozīmē mazāk spējīgi. Noteicošais faktors ir ģimene – tās ienākumi un izglītībaStarptautiskā pētījuma dati rāda, ka ģimenēs, kur ir mazāk grāmatu, datoru un vecākiem zemāka izglītība, parasti ir arī mazāki ienākumi, kas izpaužas sliktākās atzīmēs.

Šo bērnu vecākiem nav laika un iespēju algot privātskolotājus vai vest atvases uz pulciņiem.

"Mums ir brīnišķīgi bērni, bet problēma ir vecākos," saka Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins.

"Daudziem ģimenēs nav lietu, kas būtu mantotas, piemēram, no vecvecākiem. Tādēļ viņi nespēj novērtēt, kas ir vērtīgs. Saviem skolotājiem esmu pateicis: negaidiet, ka jums pateiks paldies, jo viņi to vienkārši neprot. Un tā nav viņu vaina."

Kļukins ir jauns, enerģisks vīrietis, kurš par direktoru kļuva pirms trim gadiem, kad mūžībā aizgāja skolas iepriekšējā direktore, viņa māte. Iepriekš strādājis par skolotāju privātās mācību iestādēs.

"Radniecībai šeit nav nekādas nozīmes. Pieteicos, izturēju nopietnu konkursu vairākās kārtās," norāda Kļukins.

Deniss Kļukins ir progresīvs Rīnūžu vidusskolas direktors, kurš sava Vecmīlgrāvja mikrorajona bērniem vēlas iedot labāko. Pat ja viņi nespēj to novērtēt.
Deniss Kļukins ir progresīvs Rīnūžu vidusskolas direktors, kurš sava Vecmīlgrāvja mikrorajona bērniem vēlas iedot labāko. Pat ja viņi nespēj to novērtēt. Foto: Reinis Hofmanis

Jautājumi par sliktajiem eksāmenu rezultātiem viņu aizkaitina. "Kad man centra skolas norāda uz atzīmēm, prasu – cik jums bērnu 1. klasē atnāk uz skolu pamperos?" Viņš piedzīvojis vienu tādu gadījumu.

Citā reizē mācību pārzine tumšā rudens vakarā uz viņa kabinetu atvedusi pirmklasnieci, kurai neviens nav atnācis pakaļ. Sazvanīti vecāki izrādījās aizbraukuši uz ārzemēm uz desmit dienām.

Rīgas 15. vidusskolas direktore Nataļja Kubasova, kuras skola atrodas netālu no Centrālās stacijas un arī ir Rīgas skolu saraksta lejasgalā, intervijā bieži atsaucās uz skolēnu, kurš turpat netālu dzīvoja dzīvoklī ar klona grīdu.

"Kad skolotāja aizgāja pie viņa uz mājām, zēns ielīda dzīvoklī pa logu, jo viņam nebija atslēgas. Atvēra durvis. Istabas vidū stāvēja lāde, kurā bija maize, auzu pārslas un margarīns Rama. Viņš to lepni rādīja ar domu - Mums viss ir," atceras Kubasova. Skolēns nebūt neesot bijis no nelabvēlīgas ģimenes.

Atzīmes apmierinošas, dzīvojis viens ar mammu, kura strādā valsts iestādē.

Ņemot vērā piedzīvoto, abu direktoru prioritāte ir bērniem parādīt, ka var dzīvot arī citādi. Rīnūžu vidusskolā tagad visās klasēs ir digitālās tāfeles, skolā regulāri notiek remonti, tiek organizētas ekskursijas.

"Ja tu dzīvo Tērbatas ielā, kur ir 40. vidusskola, tad ik pa laikam esi redzējis operu un vecpilsētu. Mūsu bērni to pārsvarā pirmo reizi redz ar mūsu skolas palīdzību," stāsta Kļukins.

"Pirmkārt, ap skolu jābūt žogam. Mums šeit tirgoja narkotikas, tagad nekas no tā nav. Varu iziet un pateikt: ejiet prom," stāsta Kubasova. Žogs, jaunā sporta zāle, kur pavadīt laiku pēc stundām, un gleznas pie skolas sienām ir alternatīva, ko viņa piedāvā saviem skolēniem.

Ja vajadzīgs, skolas ziņo arī sociālajiem dienestiem, bet reti. Rīgas bāriņtiesa esot bezzobaina, tādēļ to piesaista tikai galējos gadījumos. Tas ir pretēji tam, ko Kļukins pieredzējis Britu padomes rīkotā braucienā uz kādu skolu Lielbritānijā, kas atradās  "superdepresīvā" rajonā. Tur vecāki skolu uzskata par iespēju. Un viņi zina – skola strādā pareizi. Ja jums kaut kas nepatīk un negribat pildīt vecāku pienākumus, skola jūs nokontrolēs un nosodīs."

Skolēnu segregācija pēc atzīmēm ir viena no blaknēm, kas rodas, ja tuvu viena otrai atrodas pustukšas skolas. Lielāka iespēja, ka motivētākie vecāki savus bērnus aizsūta labākajā – rajonā vai ārpus tā –, bet sliktajās paliek tikai tie, kuriem skola ir tuvākā mājām. Jau iepriekš esam rakstījuši, ka 2012. gadā skolu segregācija Latvijā bija lielākā starp Baltijas jūras valstīm.

Vecmīlgrāvis nav izņēmums. Pustukšas skolas ir arī Rīgas centrā. Āgenskalnā kilometra attālumā viena no otras atrodas Rīgas 53. un 61. vidusskola. Vienā 438, bet otrā – 301 skolēns. Abās pa vienai mazai vidusskolas klasei un atzīmes zem vidējā.

Koks ar diviem galiem, bet Rīgā šo noslāņošanos vēl vairāk pastiprināja bezmaksas sabiedriskā transporta ieviešana skolēniem.

Bezmaksas autobusa biļete deva iespēju bērniem aizbraukt uz centra skolām, kas tiek uzskatītas par labākām. Vienlaikus tā palielināja plaisu starp bērniem, kuru vecāki neprot un nespēj atbalstīt savas atvases.

Deniss Kļukins ir progresīvs Rīnūžu vidusskolas direktors, kurš sava Vecmīlgrāvja mikrorajona bērniem vēlas iedot labāko. Pat ja viņi nespēj to novērtēt.
Deniss Kļukins ir progresīvs Rīnūžu vidusskolas direktors, kurš sava Vecmīlgrāvja mikrorajona bērniem vēlas iedot labāko. Pat ja viņi nespēj to novērtēt. Foto: Lote Lārmane

"Mēs to ļoti izjutām, uzreiz samazinājās bērnu skaits," stāsta Vecmīlgrāvja 46. vidusskolas direktors Antonovs. Kopumā viņš vērtē pozitīvi Rīgas domes atbalstu skolēniem. Sevišķi brīvpusdienas, kas ar šo mācību gadu ir arī vidusskolēniem.

Viņa vietniece Valija Jasulaņeca atceras gadījumu, kad savulaik kāds skolēns noģībis, jo nebija paēdis, bet pusdienlaiku starpbrīžos ēdnīcā regulāri uzturējušies vidusskolēni, gaidot, vai nepaliks brīvas porcijas, ko neapēd pamatskolēni.

Pašvaldības brīvpusdienas un valsts bezmaksas mācību materiāli ir būtiski, bet automātiski negarantē labu izglītību.

"Ja visi skolā ir bēdubrāļi, tad savā sulā arī vārās. Lielās skolās ir lielāka izvēle," skaidro IZM eksperts Kaspars Špūle.

No otras puses, pastāv risks, ka pie pašreizējās Latvijas izglītības sistēmas lielajās skolās mazāk privileģētie "pazudīs", tāpēc apvienošanās gadījumā jāparedz īpaša pieeja bērniem no mazāk privileģētām ģimenēm.

"Mazās skolās viņus čubinām, atvedam uz eksāmenu. Ja viņš nonāks skolā, kur visi motivēti, vai vispār ies uz skolu?"

Deniss Kļukins piekrīt, ka būtu loģiski apvienot divas mazas skolas mikrorajonā, bet ir kategoriski pret savu Vecmīlgrāvja skolēnu aizsūtīšanu uz Rīgas centru: "Mēs saprotam, kādā rajonā dzīvojam. Mums ir pilnas dienas nodrošinājums – pulciņi līdz vakaram, muzeji. Ja bērni no vienas sociālas vides ar vecāku palīdzību var nokļūt citā, tas ir traumatiski un nepareizi."

Nataļja Kubasova iet vēl tālāk: "Skolai jānodarbojas ar misionārismu. Nevar ļaut nogrimt purvā." Viņa savulaik skolā uzņēmusi gan bēgļus no Afganistānas, gan Turcijas varas opozicionāru atvases. Šobrīd skolā mācās divi bērni ar autismu. Par viņas skolas īpašajiem skolēniem liecina fakts, ka pērn no centralizēto eksāmenu kārtošanas bija atbrīvoti gandrīz 40% skolēnu.

Citos ieskatos vēl septembrī bija izglītības ministrs Šadurskis. Viņaprāt, vidusskolas domātas bērniem, kas spēj sekmīgi nokārtot eksāmenus. Ja nevar, jāiet uz arodskolām. Publiski izskanējušo kritiku, ka tas tikai vēl vairāk segregēs Latvijas skolas, ministrs noraidīja. "Viena no šīs valdības prioritātēm ir palielināt skolēnu skaitu arodskolās, un mēs uz to ejam." IZM mērķis ir panākt, ka arodskolās mācās puse no 9. klases beidzējiem. Šobrīd tur mācās gandrīz 39% beidzēju.

Sociālā vide, no kuras nāk bērni, ietekmē skolas eksāmenu rezultātus. Šādas segregētas skolas ir teju visos Rīgas mikrorajonos, ieskaitot centru.

Taču uzskaitītie fakti jau atkal neizskaidro, kādēļ Rīgas skolu lejasgalā ir vairāk krievu skolu. Arī starp latviešiem ir daudz trūcīgu ģimeņu.

Pēdējais PISA tests, kas vienīgais mēra bērnu sasniegumus arī pēc vecāku materiālā stāvokļa, Latvijā notika 2015. gadā un neuzrādīja būtiskas atšķirības starp Rīgas latviešu un krievu skolu skolēnu ģimeņu materiālo stāvokli.

Turpinājums sekos.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu