Augusta beigās Baltic International Bank organizētā projekta “Bibliotēka” ietveros tika publicēta video intervija ar Noru Ikstenu, kurā rakstniece dalās savā personīgajā pieredzē par grāmatu un literatūras lomu viņas dzīvē. Plašāk par to šajā rakstā, kas tapis speciāli TVNET no projekta “Bibliotēka” vēl nepublicētajiem intervijas fragmentiem.

Noskaties video interviju ar Noru Ikstenu.

- Nora, kas ir labs rakstnieks?

- Vārdu salikums “labs rakstnieks” man šķiet aizdomīgs. Man šķiet, ka radošai personībai vārdiem “labs” vai “slikts”, vai “balts”, vai “melns”, vai “jauks”, vai “nejauks” – tiem visiem ir jābūt kaut kādā līdzsvarā. Labs rakstnieks ir tāds rakstnieks, kurš spēj kaut kādā veidā šo dzīves un literatūras simbiozi savienot – kad viņš paliek ar vienu kāju dzīvē un ar otru kāju literatūrā. Ja viņš paliek tikai dzīvē, tad cieš literatūra, un ja viņš paliek tikai literatūrā, tad neglābjami cieš dzīve. Ir jāmēģina vienkārši apvienot šīs divas lietas. Labam rakstniekam ir vajadzīga dzīves un literatūras, dzīves un valodas saskaņa. Teiksim tā.

- Kas ir lielāks – dzīve vai literatūra?

- Es domāju, ka dzīve tomēr ir lielāka par literatūru. Jau tu ņem no dzīves un pārcel literatūrā, un ja tu pārāk tālu aizej literatūrā, tad tu vairs nesaproti to, kas notiek dzīvē. Jāmēģina atrast šis balanss, kas, es domāju, katram rakstniekam ir visgrūtākais.

Rakstnieks, tāpat kā aktieris, nevar palikt savā radītajā grāmatā vai stāstā uz mūžu.

Viņam ir jāspēj tās durvis aizvērt, atnākt atpakaļ un mēģināt stāstīt atkal jaunu stāstu. 

Par šo man ir ļoti labs salīdzinājums, un es domāju, ka ar šādu situāciju ir sastapies katrs rakstnieks, – daudz interesantāk ir to satikto stāstu neuzrakstīt kā uzrakstīt. Es atceros, ka man par to stāstīja Imants Ziedonis, kā iesācējai autorei. Viņš stāstīja, ka iet pa lauku ceļu vasarā un redz, ka viņam pretī nāk dzejolis! …un viņš saka: tik laba sajūta! Dzejolis nāk, un viņš palaiž to dzejoli, lai tas iet, kur nācis, – nepierakstīs. Toreiz, kā jauna rakstniece, domāju – kā tā! Viņam nāk pretī dzejolis un viņš negrābj to dzejoli ciet un nepieraksta! Tomēr tagad man arī ir tieši tā – es sēžu zem ozola un acu priekšā ir stāsts. …un ir tik laba sajūta – lai tas stāsts aiziet, kur viņš nācis. Šo es nepierakstīšu.

- Kāpēc vispār rakstīt?

- Ceļojot pa pasauli, es vienmēr esmu sev uzdevusi jautājumu – priekš kam rakstīt? Tik daudz grāmatu ir uzrakstītas. Bibliotēkas ir pilnas, grāmatnīcas ir pilnas. Par ko vēl varētu uzrakstīt šajā pasaulē? Tomēr mana sajūta ir tāda, ka katra jauna vai cita rakstnieka uzrakstīta grāmata ir viņa personiskais pienesums, viņa personiskā pieredze, kā viņš ir pārdzīvojis trīs literatūras pamatelementus – dzīvi, nāvi un mīlestību. Ne par ko vairāk jau patiesībā šajā pasaulē netiek rakstīts. 

Katra jauna grāmata ir jauns autora garīgs piedzīvojums. Tā ir tikai viņa pieredze, un tikai viņš to izstāsta tādā veidā, kā viņš to ir piedzīvojis. Mēs visi piedzimstam, visi mēs mīlam, un visi mēs kādreiz aiziesim no šīs pasaules, bet tas, kā mēs katrs to personīgi pārdzīvojam, ir cita pasaule. Vienmēr tas notiek no jauna, un vienmēr mums šķiet, ka tikai ar mums tas ir noticis un ka tikai mēs to esam pārdzīvojuši. 

Tāpat ir ar rakstniekiem un viņu grāmatām. Protams, Šekspīrs savā laikā rakstīja vienā veidā, Imants Ziedonis savā laikā otrā veidā, Dzintars Sodums savā laikā trešajā veidā, bet tās visas ir viņu personiskās pieredzes, kuras ir pārtapušas šajās grāmatās, un tas katru reizi ir jauns stāsts. 

Galu galā arī Kristus piedzimšanu mēs jau gadsimtiem svinam kā jaunu notikumu – „katru gad’ no jauna”, ja! Tieši tāpat ir ar katras jaunas grāmatas uzrakstīšanu. Tā nekad nebūs tā vai cita grāmata par to pašu tēmu – tā būs šī autora jaunā versija par šo tēmu.  

- Kā top sižeti un tēli tevis rakstītajām grāmatām? 

- Protams, lielākais literatūras iedvesmotājs un pamats ir dzīve. Tas pat nav tāds mērķtiecīgs uzstādījums – šoreiz, kā saka, ņemšu to tēlu vai citu tēlu. Es domāju, ka katra grāmata pašam rakstniekam ir kā piedzīvojums. Bieži, sākot rakstīt grāmatu, es nemaz nezinu, par ko stāsts izvērtīsies, un man šķiet, ka tā varbūt ir tā valodiskā un iztēles intuīcija, kurai rakstniekam būtu jāseko.

Protams, ir rakstnieki, kuri varbūt ļoti matemātiski izdomā un izskaitļo, kas notiks tagad un kas tālāk. Tomēr rakstnieks visā visumā ir brīvas profesijas pārstāvis – viņš tomēr var paļauties uz savu intuīciju. 

Es pati bieži, rakstot savas grāmatas, esmu paļāvusies intuīcijai, kura gala beigās mani ir aizvedusi pie vairāk vai mazāk, bet rezultāta, kas mani ir apmierinājis. Es nekad neesmu centusies izskaitļot, kādus tēlus aprakstīt un kāpēc. 

Man šķiet, ka mūsdienu literatūrā ir divas skaidri redzamas straumes. Viena ir tā, kur rakstnieks ļoti labi pārzina savu auditoriju un raksta konkrētajai auditorijai. Viņš vienkārši zina, ka tas, par ko viņš raksta, būs šai auditorijai interesants. Otra straume ir tā, kurā rakstnieks ir veidojies gadu gaitā, un viņš ir izaudzis kopā ar savu auditoriju. Mana pirmā grāmata iznāca, kad man bija 25 gadi. Kopš tā laika ir pagājuši nu jau vairāk nekā 20 gadi. Es personīgi esmu izaugusi un veidojusies kopā ar savu auditoriju. Tikpat daudz, cik es esmu devusi saviem lasītājam, tikpat daudz esmu ņēmusi un sapratusi no sava lasītāja, un šajā dialogā ir izveidojies tas, ko saucu par savu lasītāju. Tā ir laba sajūta, ka ir dialogs – ka tas nav  tikai kaut kas, ko konkrēts rakstnieks piedāvā. Tā abpusējā saikne starp rakstnieku un lasītāju. 

Es domāju, ka tādu var panākt tikai vienā veidā – rakstot godīgi. Ja tikpat godīgi, kā, rakstot par citu dzīvēm, viņš var rakstīt par savu dzīvi; ja viņš ir gatavs dalīties ar savu personisko pieredzi, ar saviem pārdzīvojumiem, ar savām veiksmēm, neveiksmēm, kļūdām vai uzvarām, tad arī no lasītāja tiek saņemta tikpat patiesa reakcija. Cik godīgs esi bijis, vēstot vai stāstot, tik godīgu atbildi saņem.

- Kurai grāmatai būtu jābūt katra latvieša grāmatu plauktā?

- Mana uztverē tās būtu divas grāmatas. Viena būtu Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, jo tā ir pasaules klases dramaturģija, kas stāsta par veco Bībeles tēmu – par to, kā cilvēks tiek galā ar nodevību. Tā diemžēl ir ļoti bieži izplatīta parādība arī mūsu sabiedrībā. Man šķiet, ka Jāzeps un viņa brāļi ir ne tikai stāsts par to, kā cilvēks stāv pāri kaut kādiem sīkumiem vai tādām intrigām, bet arī par to, ka no mūsu mazās Latvijas nāk tāds Rainis, kurš ir bijis spējīgs uzrakstīt tik augstas klases pasaules dramaturģiju. 

Otra grāmata, kas man pašai ir ļoti tuva un kura, kā es uzskatu, apliecina absolūti to, ko mēs varētu nosaukt par latvisko dzīvesziņu, ir Annas Brigaderes “Dievs, Daba, Darbs”. Šajā grāmatā mazās meitenes Anneles acīm ir redzama visa latviskā būtība, kas ir ietverta tieši šajos vārdos – Dievs, Daba un Darbs. Šajos trijos vārdos ir iekšā viss latviešu pamatīgums, un arī tas, kā dēļ katra mūsu latvieša sirds kļūst priecīga.

- Vai pēc 100 gadiem grāmata vēl būs?

- Diskusija par to, kāda ir grāmatu nākotne, ir tikpat veca kā pasaule – tā notiek jau kopš pašas pirmās drukātās grāmatas izdošanas. Protams, arī šobrīd, kad, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, drukātā grāmata vairs it kā nav vajadzīga. Tomēr nebūs tā, ka grāmata vairs nebūs vajadzīga. Pasaulē viss notiek viļņveidīgi. Ir brīži, kad mēs vienkārši paši esam apreibuši no tehnoloģiju piedāvājuma, no tā, kas ir, un sakām: “Kurš gan vairs lasīs grāmatas?” Un tad nāk atvilnis, un izrādās, ka tieši drukātā grāmata un grāmatu veikali, un bibliotēkas atkal nāk ar savu pienesumu un milzīgu lasīšanas spožumu. 

Arī tagad, ja jūs aizbrauksiet uz lielajām pilsētām – uz Londonu, Ņujorku – jūs redzēsiet, ka visi lielie grāmatu veikali ir pārpildīti. Cilvēki sēž, dzer savas rīta vai pēcpusdienas kafijas vai tējas, liela daļa no viņiem lasa drukātās grāmatas. Man pašai, protams, nekas ceļojot nav patīkamāks par epizodēm, kad lidmašīnās vai vilcienos cilvēki izvelk no savām tašiņām drukāto grāmatu un lasa. Es esmu drukātas grāmatas fans, neko tur nevar darīt.